Mūsu senči šajā dienā svinēja cilvēka vienotību ar dabas spēkiem, augiem un dzīvniekiem. Šīs dienas aizstāvi uzskatīja par Dievieti. Viņu uzskatīja par “visu garu un bagātību māti slāvu zemē”. Daži pētnieki apgalvo, ka viņu sauca arī par nāriņu – “piekrastes jaunavu”.
Dieviete atbildēja uz labestību tikai ar labestību, ar lietus palīdzību apūdeņojot labību, atnesot ģimenē jaunu cilvēku vai dodot mājsaimniecībā metienu. Savukārt ļauniem cilvēkiem viņa atriebās, nedeva atpūtu ūdenstilpēs, ievilināja peļķēs un purvos, sabojāja ražu.
Viņa tika attēlota arī kā pīle, kas peld no krasta uz krastu un savieno stihijas un cilvēku likteņus. Par godu Dievietei izšuva dvieļus, rotājot tos ar pāri un ģimenes labklājības simbolu – pīļu vai gulbju pāri. Izšūtos dvieļus siena pļavu laikā nesa uz pļavām.
Dievieti uzskatīja par sieviešu un jaunu meiteņu aizbildni. Vēl viens bērza simbols bija bērza svētki, ko svinēja 16. jūlijā, kad tie tika pielūgti bērziņam.
Tuvojas barga ziema: vasaras karstums neko labu neliecina un tas visticamāk novedīs pie šī!
Saskaņā ar ticējumiem šajā dienā viņa apstaigā upju krastos esošās applūdušās pļavas un piepilda zālītes un ziedus ar dziedinošām spējām. Tāpēc šajā dienā pļaušana bija stingri aizliegta.
16. jūlijā zemnieki strādāja dārzā un apstrādāja kartupeļus, kā arī vāca pirmos nogatavojušos augļus un ogas. Dārzos bija nogatavojušies ķirši, tāpēc saimnieces vakariņās gatavoja ēdienu ar šīm ogām.
Zvejniekiem šajā dienā vienmēr bija labs loms. Taču viņi nedevās peldēties, jo ūdens kļuva bīstams un vētrains, un nāras varēja ievilkt peldētāju tajā.
Tāpat šajā dienā nebija vēlams strādāt laukā, šūt un izšūt, apstrādāt linus. Taču bija arī aizliegts slinkot, citādi tev neizdosies visās lietās un tevi vajās neveiksmes.
Bija aizliegts pārvietoties, doties tālos ceļojumos, pat pārvietot mēbeles. Pārkāpēji riskēja piesaistīt nepatikšanas, nabadzību un problēmas darbā, kā arī kaites.
Bet paši svarīgākie aizliegumi ir redzami tālāk..